Pēc tiešām lieliskās brīnišķīgās pēdējās nedēļas Latvjzemē
{P A L D I E S} esmu ieradusies pie izdaudzināti vēsajiem un pārspīlēti par „dzimumu vienlīdzību” pārliecinātajiem dāņiem, kuriem dzīves līmenis esot iebraucis mākoņos un algas esot kā karaļiem un viss maksājot „kaudzi naudas” ... (kaudzi „cauras naudas”, jo liela daļa viņu monētiņu ir galīgi galīgi cauriem vidiem :D ).
Dzīvosim redzēsim kā te ar visām tām lietām ir. Bet „kaudzi naudas” maksājošās lietas var redzēt visās malās! Bet austrumeiropas zemju iemītnieki ir izdaudzināti diezgan plaši pasaulē ar savu unikālo spēju mācēt iegrozīties visdažādākajos apstākļos, atrast robus un saskatīt tajos iespējas + un kas ir pats lielākais PLUSS mācēt tos lietderīgi izmantot.
Tātad es ar lepnumu sevi tagad uzskatu par izmanīgu austrumeiropieti un mēģināšu „to get the most out of it” :D [britiem ludzu labot mani, ja nu kas :P ]
Tatad šodiena bija mani pati pirmā godīgā iepazīšanās ar šo zemi. Jo vakardienu ar tikai lidostu, dz.c. staciju, metro staciju un vilcienu es atļaušos neskaitīt. Pārāk „ņudzeklīgs” bija tas mans vakar vakara iespaids.
Tātad vēlreiz: šodiena bija mani pati pirmā nelielā iepazīšanās ar zemi, kuru par dzimteni uzskata 5,5miljoni dāņu. Teikšu atklāti – man šķita šodiena bija pārāk laikapstākļu ziņā vēsīga un vējaina, lai tā pa īstam novērtētu pilsētu, bet dāņu ignoranci pret vēju un aukstumu gan novērtēju pamatīgi.
Šķiet, ka tādu lietu kā šalles lielākā daļa no viņiem nepazīst (ja nu vienīgi kā aksesuāru, bet noteikti ne kā siltuma uzturēšanas līdzekli). Jau sākot ar maziem bērneļiem, kas vecāku gādībā tiek vizināti vai staigā apkārt pufīgās vējjakas, kas labi ja līdz pusei aizvērtas un beidzot ar plikgalvainiem onkuļiem ar diezgan stūrainām galvām, kas spītīgi braukā apkārt vaļējās jakās bez šallēm vai jebkā tām līdzīga.
Šķiet, ka viņiem vk no agras bērnības kakla zona tiek norūdīta pret visiem iespējamiem ziemeļvējiem, lai nekad un nemūžam tos nevarētu vainot pie nekādu ligu piemešanās.
Vēl es šodien no rīta biju pazaudējusi vienu savu oranžo „uzkājīti” ,ko angliski dēvē par legwarmers, bet latviski šis ir manas literārās jaunrades atspoguļojums ”uzkājītis” ... nu analogi kā „uzrocītis” Bija kādreiz bērnībā tāda grāmata...
Meklēju meklēju....neatradu. Ilzīte bija man gatava aizdot savus brūnos, un kad jau gandriz bijām saposušās, lai dotos iekarot Danijas galvaspilsētu...
Ieskatījos savā čemodānā. Kauč kādā mistiskā veidā, viens no maniem uzkājīšiem laika posmā no vakar vakara gulētiešanas līdz šīrīta celšanās brīdim bija nonācis manā vēl neizpakotajā 2 Latvijas karogu ( 1 liels+1maziņš) , kabaču, griķu , medus un žāvēto ogu pildītajā čemodānā.. mystery
Redzēs ko nesīs svētdiena t.i. søndag... ak kaut tā nestu kaut ko garšīīīgu.mm..
Peace
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru